Dzīve mūsdienu pasaulē ar katru dienu kļūst neveselīgāka un bīstamāka – piesārņots gaiss, piesārņots ūdens, bīstamas ķīmiskas vielas pārtikas produktos. Piesārņojuma dēļ izmirst retas dzīvnieku un augu sugas, vairāk cilvēku slimo ar vēzi, dzimst kropli bērni. Pasaule kļūst pelēkāka un neglītāka.

Bet ar ko viss sācies? Kas vai kurš pie tā vainojams? Dažas no atbildām, kuras nāk prātā, būtu cilvēku skaita palielināšanās pasaulē, tehnikas un ķīmiskās rūpniecības attīstība, urbanizācija, kari un konflikti, ietekmīgi politiskie vadītāji, kuru prioritāte nav vides aizsardzība, cilvēku nevērība un bezatbildība… Var minēt tūkstošiem iemeslu, bet vai iespējams tos sagrupēt un nedaudzos vārdos izskaidrot piesārņojuma cēloņus pasaulē? Vai iespējams piedāvāt vienotu risinājumu daudzajām problēmām, kuras saistītas ar piesārņojumu?

Vēdiskā filozofija izsaka interesantu domu – rupjākas lietas rodas no smalkākām lietām. Piemēram, jebkura sataustāma, cilvēka radīta lieta ir sākusies ar nesataustāmu domu, ideju par šo lietu. Jebkura apzināta darbība, kuru veicam ar savu ķermeni, vispirms bijusi doma. Pasākumi, kurus veic vides aizsardzības aktīvisti, cenšoties mazināt vai ierobežot piesārņojumu, vispirms dzimuši atbildīgu cilvēku prātos.

Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka dzīvība rodas noteiktā matērijas attīstības pakāpē, bet pasaules senie raksti apgalvo gluži pretējo: „Čāraka samhita”, sens ajurvedas teksts, kurš apraksta cilvēka embrionālo attīstību, skaidro, ka vien tad, ja saplūdušajām vīrišķajām un sievišķajām dzimumšūnām pievienojas dvēsele, var sākties embrija attīstība. Citiem vārdiem, dzīvas būtnes attīstība nesākas ar matēriju, bet gan ar dvēseli. Tāpat, cilvēkam mirstot, dažās sekundēs, kuras šķir dzīvu cilvēku no miruša, būtiski neizmainās ķermeņa ķīmiskais sastāvs, bet cilvēka „aiziešana” nozīmē dvēseles aiziešanu no ķermeņa.

Runājot par pasaules radīšanu, Bībelē teikts: „Sākumā bija Vārds.” Arī Vēdu raksti runā par rupjās matērijas rašanos no smalkām skaņas vibrācijām.

Pēdējā gadsimta laikā mūsu Zeme piesārņota daudz vairāk nekā iepriekšējo simtu tūkstošu gadu ilgā pastāvēšanas vēsturē. Vai iespējams, ka arī piesārņojumam ir kāds smalkāks cēlonis? Vēdu raksti atbild apstiprinoši. Tie runā par 6 ienaidniekiem mūsu sirdī: iekāri, dusmām, alkatību, apsēstību, maldiem un skaudību. Tikai nedaudz padomājot, mēs varam saprast, kā šīs 6 lietas ir radījušas visu rupjo piesārņojumu, kuru redzam mūsdienu pasaulē.

IEKĀRE nenozīmē tikai seksuālu iekāri, bet jebkuru stipru, negausīgu vēlmi iegūt kādu lietu mūsu personīgajam apmierinājumam. Kad šīs vēlmes piepildās, parādās ALKATĪBA, tiekšanās iegūt vairāk un vairāk. Vai cilvēkam dzīvei vajadzīgs daudz? Ēdiens, apģērbs, mājvieta, labas attiecības ar līdzcilvēkiem, zināšanas par pasauli, vēršanās pie Dieva… Taču iekāre un alkatība „iedvesmo” mūs nekad nebūt mierā ar jau iegūto, bet visu laiku radīt jaunas, mākslīgas vajadzības un meklēt to apmierinājumu. Redzam, ka nereti bagātākie un ietekmīgākie pasaules cilvēki ir arī visnelaimīgākie. Kādēļ? Jo lietas, kas rada ārēju ķermeņa un prāta apmierinājumu, nenes mieru dvēselei. Tajā pašā laikā ir daudz svēto, kuri izstaro augstāko laimi, materiāli būdami bez plika graša. Ja cilvēks noniecina dvēseles vajadzības un cenšas rast laimi tikai ķermeniskos priekos, viņu vienmēr mocīs iekāre un alkatība pēc jauniem un jauniem materiāliem guvumiem. Tā cilvēki bez žēlastības šķiež Zemes resursus, nedomājot par nākamajām paaudzēm. Attīstītajās valstīs valda pārpilnība. Neattīstītās tūkstošiem cilvēku mirst badā. Gandrīz visa pasaules bagātība atrodas nedaudzu cilvēku rokās – tā noticis iekāres un alkatības dēļ. Pat tiem, kuriem pieder daudz, nekad nav gana. Pasaules ietekmīgāko cilvēku galvenie mērķi ir iekāres un alkatības pilni, saistīti ar ķermenisku vēlmju piepildījumu. Daudzas lietas, kuras vēlāk, kā atklājies, nodara lielu kaitējumu videi, nonākušas ražošanā aiz negausīgas vēlmes atrisināt kādu jautājumu ātri, efektīvi un bezdievīgi.

DUSMAS izaug no nepiepildītas iekāres. Kad sirdī daudz materiālu vēlmju un plānu, bet apstākļi ir pret mums, mēs sākam dusmoties. Dusmās aptumšojas prāts, rodas MALDI. Mēs nesaprotam savu patieso stāvokli. Mēs jūtamies kā pasaules valdnieki. Mums šķiet, ka visam jānotiek tieši tā, kā vēlamies, bet ja ne, mums ir tiesības atriebties tiem, kurus uzskatām par vainīgiem. Dusmas un maldi ir slikts padomdevējs. Dusmās un maldos pieņemti lēmumi nenes labumu nevienam. Bet, kamēr materiāla motivācija ir vadošā, nav iespējams izvairīties no dusmām, maldiem un to postošajām sekām. Viena valsts nenozīmīgi apvaino otru, un tas kļūst par ieganstu kara uzsākšanai. Šīs bezjēdzīgās dusmas un maldi nes tik daudz posta un piesārņojuma.

Ļoti līdzīgi uz apziņu darbojas arī APSĒSTĪBA. Mēs kļūstam pārliecināti, ka materiālajā pasaulē ir iespējama laime, mēs tiecamies visu šeit ierīkot pēc sava prāta, pat ja tas ir pretēji Dieva likumiem. Mēs cīnāmies ar dažādiem šķēršļiem, nesaprotot, kā darbojas pasaule, nezinot, kas jādara un kas ne. Neko nezinot par garīgo dzīvi, mēs patiešām ticam, ka mūsu materiālie plāni sniegs mums laimi un apmierinājumu. No garīgās dvēseles viedokļa šāds stāvoklis ir patiesa apsēstība un plānprātība.

SKAUDĪBA ir sākusies ar mūsu skaudību pret Dievu, un šeit tā izpaužas kā skaudība pret visiem līdzcilvēkiem un citām dzīvajām būtnēm. Mums ir grūti paciest, ja kādam ir kaut kas labāks nekā mums. Mēs priecājamies, redzot citus nelaimē un skumstam, ja kādam kaut kas labi izdodas. Ļoti bieži cilvēki pieliek milzīgas pūles un izšķiež lielus resursus, tikai lai pierādītu, ka ir labāki par kādu citu. Skaudība iznīcina vēlēšanos palīdzēt citiem un galu galā tā pilnīgi saēd pašu skauģi. Šādā stāvoklī cilvēki vairāk un vairāk pievēršas dažādām sevi un vidi degradējošām nodarbēm.

Lai atrisinātu pasaules ekoloģiskās problēmas, nav cita ceļa, kā pievērsties garīgumam un uzveikt 6 piesārņojuma cēloņus mūsu pašu sirdī.