Kungs Krišna ir apsolījis, ka Viņš atbrīvos no visām ciešanām tos, kuri uztic sevi Viņam. Tīri bhaktas apraksta garīgo kalpošanu kā bezgalīgu svētlaimi. Tāpēc reizēm, kad, par spīti cītīgai garīgās dzīves praksei, mēs saskaramies ar grūtībām, prātā iezogas šaubas - vai Krišnas apziņas process patiešām "strādā"? Vai Krišna tiešām mūs mīl? Un ja jā, tad kāpēc Viņš pieļauj, ka Viņa bhaktas nonāk ciešanās?

Šis raksts centīsies sniegt atbildes.

PASAULĪGS PRIEKŠSTATS PAR RELIĢIJU

Visas patiesas reliģijas ir domātas, lai dotu iespēju dzīvajām būtnēm pacelties garīgā līmenī. Tomēr, pildot dažādus reliģiskus pienākumus, cilvēki nopelna arī labus materiālus rezultātus. Daudzviet Vēdas apsola debešķīgus labumus par noteiktu reliģisku pienākumu pildīšanu, ar mērķi iedvesmot cilvēkus sekot vismaz kādiem likumiem un ierobežojumiem, jo bez tā cilvēki nav ne ar ko labāki par dzīvniekiem. Tomēr patiesais reliģijas mērķis ir attīstīt tīru mīlestību uz Dievu.

Bhagavad-gītā Krišna paskaidro, ka par reliģiju sāk interesēties 4 veidu cilvēki - tie, kuri cieš, ziņkārīgie, tie, kuri vēlas bagātību un augstākās patiesības meklētāji. Lūgt Dievu atrisināt mūsu materiālās problēmas var būt garīgās dzīves sākums, bet tā nav tīra reliģija.

Pasaulē, kurā lielākoties zudusi sapratne par patieso reliģijas jēgu, cilvēki bieži domā, ka reliģija domāta vienīgi tam, lai Dievs mūs aizsargātu, dotu visu nepieciešamo un viss mūsu dzīvē būtu labi. Ja tā nenotiek, viņi zaudē interesi un ticību reliģijai. Tomēr jauka, mierīga dzīve labākajā gadījumā ir tikai reliģiskas darbības blakusparādība.

MATERIĀLAJĀ PASAULĒ VIENMĒR BŪS PROBLĒMAS

Kungs Krišna "Bhagavad-gītā" apraksta šo materiālo pasauli kā laicīgu un pilnu ciešanu. Tāda ir materiālās pasaules daba. Īstā laime ir atrodama garīgajā pasaulē. Visa laime, ko varam pieredzēt saskarē ar matēriju, ir kā ūdens piliens tuksnesī mūsu slāpstošajai dvēselei.

Par spīti visgudrākajiem un pārdomātākajiem materiālajiem plāniem, šajā materiālajā pasaulē nav iespējama mūžīga, laimīga dzīve. Laime, ko iespējams pieredzēt uz debesu planētām, ir daudz lielāka par to, ko var sasniegt uz zemes. Tomēr pēc tūkstošiem gadu ilgas baudas uz debesu planētām, dzīvās būtnes atkal atgriežas uz šīs zemes, lai cīnītos par izdzīvošanu un, iespējams, nolaistos zemākās dzīvības formās vai zemākās planētās.

Pat nepārtraukti cenšoties veikt dievbijīgas, reliģiskas darbības, materiālajā pasaulē nav iespējama pastāvīga laime. Šrīmad Bhāgavatam 10. dziedājumā ir stāsts par valdnieku Nrigu, kurš veica neskaitāmus labus darbus, bet nejauši izdarīta kļūda piespieda viņu nākamajā dzīvē piedzimt par ķirzaku. Kungs Krišna atbrīvoja valdnieku Nrigu no ķirzakas ķermeņa, bet viņa dzīve ir uzskatāms piemērs tam, ka pat vislielākie materiālie pūliņi nevar padarīt mūs mūžīgi laimīgus materiālajā pasaulē. Vienīgā izeja ir garīgā dzīve.

LAI ATBRĪVOTU MŪS NO PIEĶERŠANĀS

Visa materiālā pasaule, darbības un pretdarbības tajā, ir radītas ar mērķi atbrīvot dzīvās būtnes no slimīgās tieksmes censties būt par Dievu. Doma, ka varam kļūt par materiālās enerģijas kontrolētāju un baudītāju, ir viena vienīga ilūzija, un viss šeit ir radīts, lai mūs no šīs ilūzijas atbrīvotu.

Brīdī, kad bhakta nopietni uzsāk garīgo kalpošanu, viņam patiesībā vairs nav nekādas karmas. Tomēr līdz brīdim, kad kļūstam par pilnīgi tīriem bhaktām, mums saglabājas dažādas pieķeršanās šai materiālajai pasaulei. Mēs turpinām reizēm rīkoties, it kā mēs nemaz nebūtu bhaktas. Tāpēc mēs turpinām nonākt situācijās, kuras līdzinās karmiskām reakcijām, bet tā nav parasta karma. Tagad Kungam Krišnam par mums ir personiska interese, un, ja esam patiesīgi, Viņš parūpēsies par to, lai atbrīvotu mūs no pieķeršanās materiālajai pasaulei pēc iespējas ātrāk, lai mēs varētu nostiprināties garīgajā kalpošanā.

Šrīla Prabhupāda Šrīmad Bhāgavatam 1.5.19. skaidrojumā raksta:

"Bāreņa un karaļa mīļotā dēla ciešanas nav tādā pašā līmenī. Bārenis ir patiešām nožēlojams, jo par viņu neviens nerūpējas, bet bagāta cilvēka mīļotais dēls vienmēr atrodas sava ietekmīgā tēva pārraudzībā. Visaugstā Kunga bhakta, nonākot sliktā sabiedrībā, reizēm atdarina auglīga darba darītājus. Tie, kuri darbojas augļu dēļ, vēlas valdīt pār materiālo pasauli. Līdzīgi, iesācējs bhakta muļķīgi domā, ka apmaiņā pret garīgo kalpošanu viņš var uzkrāt kādus materiālus spēkus. Šādiem muļķīgiem bhaktām Pats Kungs reizēm atsūta grūtības. Kā īpašu laipnību, Viņš atņem tiem visus materiālos labumus. Kad tā notiek, apjukušo bhaktu pamet visi draugi un radinieki, un tad ar Kunga žēlastību viņš atgūst veselo saprātu un atkal spēj veikt savu garīgo kalpošanu."

KRIŠNA MĀCA PASAULI, MĀCOT BHAKTAS

Dažkārt šķietami lielās ciešanās un grūtībās nonāk arī tīri bhaktas, Krišnas mūžīgi atbrīvotie pavadoņi. Vispazīstamākais piemērs tam ir "Mahābhāratā" aprakstītie brāļi Pāndavi. Šrīla Prabhupāda skaidro:

"Nārada satika Krišnu. Viņš ir bhakta, viņš var runāt ar nelielu kritikas pieskaņu: "Mans dārgais Kungs, Krišna, Pāndavi ir ļoti laimīgi, kļuvuši par Taviem bhaktām. Viņi ir zaudējuši savu karaļvalsti. Viņu sievu apvainoja. Un tagad viņus izsūtīja trimdā uz 12 gadiem. Ļoti labi. (Smiekli) Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka es redzu, ka tagad, par spīti visām šīm grūtībām, viņu mīlestība uz Tevi ir palielinājusies." Un Nārada, viņš ir pārsteigts: "Es nezinu, kādu hipnozi Tu pielieto. (Smiekli) Par spīti tik daudzām grūtībām, viņu mīlestība uz Tevi ir palielinājusies." Tāds ir Pāndavu stāvoklis. Tā ir Krišnas apziņa. Tat te' nukampam su-samiksamanah (Š.B. 10.14.18) Bhakta, tīrs bhakta, ja viņš nonāk grūtībās, viņš to pieņem: "Ak, tā ir Krišnas žēlastība. Tā ir Krišnas žēlastība." Tat te' nukampam su-samiksamanah bhunjana evatma-krtam vipakam. Viņi to tā uztver: "Krišna, man būtu bijis jācieš simtreiz vairāk, jo iepriekšējā dzīvē esmu grēkojis, bet Tu man dod tikai mazliet. Tāpēc tā ir Tava žēlastība.""

(No lekcijas par Šrīmad Bhāgavatam 1.5.18, Jaunajā Vrindāvanā, 1969. gada 22. jūnijā)

Arī pats Šrīla Prabhupāda, cenšoties izplatīt Kunga Čaitanjas Sankīrtanas misiju, saskārās ar neskaitāmām grūtībām, līdz beidzot viņa pūliņi vainagojās ar panākumiem. Šīs grūtības nebija karmas rezultāts, jo Šrīla Prabhupāda nebija saistīta dvēsele, bet bhakta no garīgās pasaules. Tomēr viņš dzīvoja kā parasts cilvēks, lai parādītu mums piemēru.

Ja tīro bhaktu dzīve būtu ideāla, tad mēs visi pārējie varētu teikt, ka mums nav iespējas praktizēt garīgo kalpošanu, jo saskaramies ar tik daudzām grūtībām. Bet redzot tīro bhaktu piemēru, kā viņi turpina garīgo kalpošanu jebkurās grūtībās, mēs varam smelties iedvesmu un mācīties no viņiem.

KRIŠNA SARGĀ GARĪGĀS KALPOŠANAS SVĒTUMU

Pasaulē vienmēr ir pārliecināti ateisti, un Krišna vēlas no viņiem aizsargāt garīgo kalpošanu, savas spēles un savus tīros bhaktas. Tāpēc Krišna izpauž tādas spēles kā Jadu dinastijas iznīcināšanu, Pats Savu aiziešanu, Savu valdnieču nolaupīšanu u. c. Šīs nav Krišnas mūžīgās spēles, bet domātas vienīgi tam, lai pārliecināti ateisti varētu saglabāt prāta mieru un domāt, ka Krišna un Viņa pavadoņi ir parasti cilvēki. Kungs Krišna neiejaucas dzīvo būtņu brīvajā gribā - ja kāds vēlas aizmirst par Dieva eksistenci, Viņš dod tādu iespēju.

Līdzīgā veidā ateisti un tie, kuri nav patiesīgi, zaudē ticību garīgajai kalpošanai, kad viņi redz bhaktas šķietamās ciešanās.

BHAKTAS NECIEŠ

Tīri bhaktas var nonākt šķietamās ciešanās, bet tās viņus nekad neskar. Grūtās situācijās viņi vienkārši arvien vairāk pieņem patvērumu pie Krišnas un viņu garīgā kalpošana un svētlaime tikai palielinās. Tīrus bhaktas neskar viņu materiālā ķermeņa ciešanas, un dažādu grūtību pārvarēšana, lai kalpotu Kungam Krišnam šajā pasaulē, viņiem sagādā tikai prieku. Tāpēc domāt, ka bhaktas cieš, ir virspusēji. Meditējot uz šādu izpratni, mēs visi varam iedvesmoties pacelties tīras garīgas kalpošanas līmenī.

Harē Krišna!