Harē Krišna! Atvainojos, ka vispār aizskaru šo tematu, jo zinu ka tas bieži izraisa ne visai jaukas diskusijas. Bet tomēr Latvijā ir daudz kristiešu un cilvēkam, kas interesējas par citu ticību nākas dzirdēt viņu argumentus. Gribētos saprast, vai ir kāds autoritatīvs uzskats no vaišnavu viedokļa uz šādiem kristiešu apgalvojumiem:
1. - Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš
2. - Jēzus Kristus ir Dieva inkarnācija
Un vēl gribētos zināt, kā pareizi rīkoties kad kristieši uzbrūk mums ar saviem argumentiem??? Citu bhaktu pieredze šajā ziņā?
You need to be a member of ISKCON Desire Tree | IDT to add comments!
Replies
Hare Krišna! Paldies! Bet vēl jau viņi arī saka, ka Kristus ir vienīgais Dieva dēls..
Harē Krišna!
Šrīla Prabhupāda uz to atbildēja tā:
Pat parastam cilvēkam var būt daudz bērnu - 5, 10 vai vēl vairāk. Tad kāpēc gan Dievam var būt tikai 1 dēls? Vai Dievs ir sliktāks par mums? Nē, Viņš ir daudzkārt pārāks par mums, un tāpēc Viņam ir bezgalīgi daudz dēlu un meitu.
Visas dzīvās būtnes ir Dieva bērni.
Labdien, Vineta!
Lūdzu pieņemiet manus cieņas apliecinājumus!
Lai slavēts Šrīla Prabhupāda!
Paldies par Jūsu jautājumu. Jā, tā diemžēl ir, ka šis temats var izraisīt dažādas asas vārdu apmaiņas, bet ja padomājam par to ar mierīgu prātu, ir iespējams atrast atbildes un savstarpēju sapratni.
Saskaņā ar Vaišnavu teoloģiju Krišna ir Dieva Augstākā Personība, kristiešu terminoloģijā - Dievs Tēvs. Jēzus Kristus ir Dievs Dēls, un Vaišnavu izpratnē visas dzīvās būtnes ir Dieva neatņemamas daļiņas, Dieva bērni. Bet, protams, par patiesiem Dieva bērniem var nosaukt tikai paklausīgos bērnus, kuri uzticīgi kalpo Viņam, nevis tos, kuriem Viņš nemaz nerūp un kuri blandās šajā materiālajā pasaulē, cenšoties īstenot paši savus mērķus.
Jēzus Kristus sludināja Dieva apziņu starp cilvēkiem, un tā ir Dieva vēlme, lai visi pievērstos garīgajai kalpošanai. Tāpēc Jēzus Kristus, kalpojot Dieva nolūkam, ir tikpat labs kā Dievs Tēvs. Vaišnavi arī uzskata, ka garīgais skolotājs, kurš kalpo Krišnam un sludina Krišnas apziņu ir tikpat godināms kā pats Krišna. Bet tajā pašā laikā pastāv atšķirība starp Dievu un Viņa dēlu jeb kalpu. Patiess garīgais skolotājs nekad nesauc sevi par Dievu un necieš, ja kāds cits viņu sauc par Dievu.
Gaudīja Vaišnavu, Kunga Čaitanjas sekotāju, filozofija ir ačintja-bhēdābhēda-tattva, vienlaicīga, neaptverama vienotība un atšķirība. Dzīvās būtnes pēc savām īpašībām līdzinās Dievam, bet pēc izmēra tās ir ļoti niecīgas salīdzinājumā ar Dievu. Garīgais skolotājs vai Jēzus Kristus, pārstāvot Dieva nolūku, ir tikpat labs kā Dievs, bet tomēr viņš nav pats Dievs.
Vaišnavi piekrīt apgalvojumam, ka Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš, jo Dievam var pietuvoties tikai caur Viņa tuvu un dārgu kalpu. Tā kā Dievs ir ļoti dižena personība, mēs nevaram vērsties pie Viņa tieši. Vai precīzāk sakot, mēs varam, bet to Dievs nepieņem tik nopietni kā mūsu vēršanos pie garīgā skolotāja, kurš ir Viņa tīrs bhakta. Kad mēs vēršamies pie Dieva caur tīru bhaktu, tad Dievs to pieņem patiešām nopietni un tam, kas iepriecinājis Viņa tīru bhaktu, Dievs atdod pats Sevi.
Šrīla Prabhupāda parasti ar kristiešiem diskutēja tikai to, kādēļ viņi neseko bauslim "Tev nebūs nokaut" un turpina ēst gaļu? Jo kamēr cilvēks ēd gaļu, viņam būs grūti saprast kaut kādas dziļākas un detalizētākas diskusijas par garīgo dzīvi. Ja viņi jau ir nolēmuši, ka mēs esam ķeceri un kamēr mēs nepieņemam Jēzu, mēs dosimies uz elli, tad no tādām diskusijām labāk izvairīties, jo tas ir ļoti emocionālā līmenī. Bet ja viņi ir ar mieru diskutēt vairāk filozofiskā līmenī un iztikt bez apvainojumiem, tad jau ir iespējams runāt.
Tie konflikti un naids starp reliģijām notiek, kad ir ļoti stipra tama guna, ļoti neofītiska izpratne par reliģiju. Ja cilvēks ir kaut nedaudz attīstījies savā reliģijā, viņš cienīs citas reliģijas.
MANA PIEREDZE AR KRISTIEŠIEM
1) Mēs ar vīru kādu laiku pavadījām Itālijā, viskristīgākajā valstī Eiropā. Tur bhaktas un kristiešu mūki savā starpā ir labi draugi! It sevišķi ar franciskāņu mūkiem, kuri arī ir veģetārieši un arī ceļas 3 vai 4 no rīta, skaita lūgšanas, dzīvo askētisku dzīvesveidu. Mēs ar Matadžī grupu bijām aizbraukušas uz Asīzi, Sv. Franciska dzimto pilsētu. Mēs satikām vairākas mūķenes, kuras bija ļoti atvērtas un draudzīgas, viņas ar pateicību pieņēma no mums prasādam, uzzinot, ka tas ir svētīts ēdiens. Mēs vaišnavu drēbēs, ar tilakām, gājām baznīcās, kapelās kopā skaitījām džapu, un neviens ārā nemeta!
2) Reiz es izplatīju grāmatas un prasādam Siguldā, un es tur satiku sievieti, kura stādījās priekšā kā mācītāja vienā no Siguldas baznīcām! Viņa bija ļoti noraizējusies par mani par to, ka piederu "citai ticībai" un vēlējās mani glābt. Es gan centos viņai paskaidrot, ka jau 2. klasē biju izlasījusi visu bērnu Bībeli un kopš 3. klases godināju Jēzus ikonu. Un tā Jēzus mani atveda pie Krišnas! Bet tomēr viņa uzstāja, lai atkārtoju kopā ar viņu "Jēzu, lūdzu, nāc manā sirdī!" Viņa uzskatīja, ka atkārtojot šos vārdus, es būšu glābta. Tā kā viņa, protams, negribēja ne grāmatas, ne prasādam, es galu galā piekritu viņai par prieku atkārtot šos vārdus, lai vismaz viņa atcerētos, ka bhaktas ir draudzīgi! Ko lai dara... ;-)
3) Protams, ja kāds tiešām "uzbrūk", tad jāaizstāvas! Vienreiz es gāju pa ielu Rīgā un skaitīju džapu, un viena kristiešu sieviete man patiešām, var teikt, uzbruka un centās atņemt džapu! Es kaut kā tiku no viņas vaļā, bet principā tādos gadījumos ir ok pat izsaukt policiju, jo galu galā tas ir cilvēktiesību pārkāpums!
====
Vēlreiz paldies par Jūsu jautājumu! Cerams, arī citi bhaktas šeit kaut ko varēs piebilst! Un priecāsimies atbildēt, ja Jums ir vēl kādi jautājumi!
Jūsu kalpone, Mldd