7. Mridu – svēts cilvēks ir līdzsvarots

Parasti cilvēki reti ir līdzsvaroti, jo viņu prāts vienmēr ir uztraukts un jutekļi meklē dažādus apmierinājumus. Parasti cilvēki ir vai nu aizņemti, lai piepildītu savas mēles, vēdera, acu, ausu un dzimumorgānu vēlmes, vai arī viņi nožēlo, ka kādas no šīm vēlmēm nepiepildās. Vēdu raksti skaidro, ka domājot par jutekļu vēlmju objektiem, cilvēks attīsta stipru pieķeršanos tiem. No šīs pieķeršanās rodas iekāre, un no iekāres rodas dusmas. Dusmas aptumšo prātu un aptumšots prāts vairs neņem vērā saprāta dotos padomus. Cilvēks bez skaidra saprāta tad izdara visdažādākās kļūdas, kuras liek viņam ciest.

Bet svēts cilvēks ir apmierināts ar kalpošanu Dievam, un tāpēc var palikt mierīgs. Miljonārs neilgojas pēc lētiem, dažu desmitu vai simtu latu vērtiem priekiem. Godīgs pilsonis nesatraucas, ja savā tuvumā ierauga policistus. Līdzīgi arī svēts cilvēks, kurš saprot, ka patiesībā ir mūžīgs Visaugstā Kunga kalps, īpaši neilgojas pēc lētiem šīs pasaules prieciņiem, un arī neuztraucas, ja atgadās kāda materiāla neveiksme. Viņš ir līdzsvarots, jo viņam nav, pēc kā ilgoties šajā laicīgajā pasaulē, un neviens nevar atņemt viņa Dieva apziņu. Vēdu raksti min, ka okeāns nepārplūst, kaut gan tik daudz upju nes uz to ūdeni, un tas neizžūst, kad upes sausuma periodā izsīkst.

Svēts cilvēks vienmēr paliek līdzsvarots, jo ir sasniedzis dzīves augstāko mērķi. Vēdu raksti min vārdu „ātmārāma” – pilnīga apmierinātība sevī. Svēta cilvēka dzīvesveids un ēšanas paradumi ir ļoti vienkārši, jo viņš necenšas baudīt ārējo pasauli, viņš vēlas tikai uzturēt sevi veselu, lai kalpotu Dievam. Cilvēki, kuri pieraduši ēst asas garšas ēdienus, lietot dažādas apreibinošas vielas, kuru redzi un dzirdi uzbudina bezjēdzīgas televīzijas pārraides un dziesmas par dzimumdzīvi, kuru prāts svaidās starp dažādajām jutekļu vēlmēm un ateistiskām zinātniskām teorijām, nespēj būt mierīgi. Viņi nereti nespēj pat vakarā aizmigt bez nomierinošu tablešu palīdzības. Pasaulīgus cilvēkus satrauc arī politika. Viņi vienmēr ar kādu sacenšas un tiecas pēc kādas pozīcijas, vai nu profesionālajā politikā vai arī paši savā darbavietā, draugu un ģimenes lokā. Pārāk materiālistisku cilvēku vienmēr vajā raizes zaudēt savu stāvokli. Bet svētam cilvēkam, kas sevi uzticējis Dievam, nav ko uztraukties par kādu pasaulīgu pozīciju.

Svēts cilvēks ir mierīgs un līdzsvarots arī attiecībās ar citiem. Viņš saglabā vēsu prātu, ja tiek apvainots. Šis mierīgums nenāk no kautrības, bet gan no tās pašas dziļās apmierinātības sevī. Reizēm svētais var paust dusmas, ja tiek apvainots kāds cits svētais vai Dievs. Kungs Čaitanja bija gatavs nogalināt Džāgāi un Mādhāi, kuri bija ievainojuši Nitjānandu Prabhu. Jēzus Kristus pauda dusmas, izdzenot tirgoņus no tempļa. Bet svēts cilvēks nemēģina protestēt, ja kāds apvaino viņu pašu. Visi satraucas par pasaulīgiem notikumiem un savām personīgajām neveiksmēm, bet svētais jūtas atkarīgs no Dieva un mēģina sekot Viņa gribai. Šis pārpasaulīgais līdzsvars garīga cilvēka personībā ir viena no īpašībām, kura padara viņu tik pievilcīgu.

8. Šuči – svēts cilvēks ir tīrs

Tīrība ir zelta vērtē, un tīrība ir cieši saistīta ar garīgumu. Dievs ir Vistīrākais, un kamēr paliekam kaut mazliet netīri, mēs nevaram pietuvoties Viņam. Tīrība nozīmē gan iekšēju, gan ārēju tīrību. Tīrs ķermenis, tīras drēbes un dzīvesvieta, tīras attiecības ar citiem, tīri darījumi, tīras domas, tīrs saprāts, tīra sirds. Tāds ir svēta cilvēka tīrības standarts. Tīrība ir viens no 4 galvenajiem principiem, uz kuriem balstās reliģija kā tāda (tīrība, patiesīgums, žēlsirdība, askētiskums).

Piemēram, Indijas tempļos gadu tūkstošiem ilgi tika uzturēts ļoti augsts tīrības standarts. Priesteri, kuri veica rituālus, mazgājās vismaz 3 reizes dienā, katru reizi uzvelkot tīri mazgātas drēbes. Templis tika ļoti rūpīgi mazgāts ik dienas. Visi sadzīves priekšmeti un dzīvesvieta tika turēti nevainojamā tīrībā. Dzimumattiecības tika stingri regulētas un notika tikai laulības ietvaros, bērnu radīšanai. Tam bija cieša saistība ar cilvēku garīgi vērsto apziņu. Tīrības uzturēšana tempļos un mājās rādīja vēlēšanos uzaicināt tajos Dieva klātbūtni, jo Dievs, būdams Vistīrākais, nenāks netīrā vietā. Garīgi noskaņoti cilvēki vēlas Dievam piedāvāt vislabāko, vistīrāko, sākot no tīri pagatavota ēdiena un beidzot ar savu attīrīto sirdi.

Dziļākā nozīmē, netīrība ir viss, kas kavē mūs vērsties pie Dieva un nodoties Viņam. Svētā tīrības apziņa nav saistīta ar kaut kādiem dogmatiskiem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, kas ir „pareizs” un „nepareizs”, bet gan ar vēlēšanos kļūt tik tīram, lai būtu iespējams tīri kalpot Visaugstākajam. Piemēram, svētie raksti sauc gaļu un vīnu par netīru ēdienu, tāpat par netīrām tiek uzskatītas brīvas dzimumattiecības. Ja neskaita seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanos un „nevēlamas grūtniecības”, uzskatāmu šādu attiecību rezultātu, izlaidīga dzīve rada arī dziļu netīrību cilvēku sirdīs. Pieļaujama dzimumattiecību izmantošana ir pēcnācēju radīšana laulībā, bet citāda dzimumdzīve novērš cilvēkus no garīguma. Svēti cilvēki izvairās no netīra ēdiena, netīrām dzimumattiecībām un netīra dzīvesveida, vienkārši tāpēc, ka vēlas vērsties pie Dieva un pietuvoties Viņam. Svēts cilvēks jūt kā netīru ikvienu savu vēlmi, kura nav saistīta ar kalpošanu Kungam. Pat pārliecīga vēlme filozofēt bez patiesas pazemības Dieva priekšā tiek uzskatīta par sārņiem sirdī. Un kamēr sirds nav tīra, nav iespējams ieraudzīt Dievu. Gadās, kāds izaicinoši jautā: „Vai varat parādīt man Dievu? Ja ne – tas nozīmē, ka Viņa nav.” Dievu var ieraudzīt katrs – bet tikai tīrā sirdī. Viņš neatklāj Sevi muļķiem, ateistiem un sīku izaicinājumu metējiem. Mēs varam ieraudzīt Viņu, ja nomazgājam sirdi tīru, tīru.

Mūsu laikmeta politiskajiem un intelektuālajiem vadītājiem trūkst šo 26 svēta cilvēka īpašību, un īpaši skaidri var redzēt viņu tīrības trūkumu. Tur, kur pastāv netīrība, netīra sirds, netīrs redzējums, nav iespējams nonākt pie vienotības un laimes. Šie vadītāji mēģina vest citus cilvēkus, bet mērķi, kurus viņi uzstāda, paši par sevi nav tīri, un cilvēki, tiem sekojot, nonāk strupceļos. Tāpēc visos līmeņos sabiedrībā rodas arvien vairāk un vairāk neuzticības – mazāk un mazāk cilvēku rīkojas tīri.

Kā attīrīt sirdi? Tas notiek, slavinot Dievu – daudzinot Viņa vārdu, slavinot Viņa darbību, mazgājot Viņa templi un kalpojot Viņam citos veidos. Visi svētie slavina Dievu, velta Viņam lūgšanas, atkārto Viņa vārdu. Pat iesācējs ticīgais, uzsākot šo praksi, drīz iemirdzas, un ikviens, kurš turpina slavināt Dievu jebkuros apstākļos, ar laiku kļūs par patiesu svēto, visu svēta cilvēka īpašību iemiesojumu.