5. Nidoša – svētajam nav nekādu trūkumu

Kā iespējams, ka cilvēkam var nebūt neviena trūkuma? Nobody is perfect – „neviens nav pilnīgs” un „kļūdīties ir cilvēcīgi” ir vienas no vispopulārākajām parunām, kuras nākas dzirdēt.

Bet jāsaprot, ka Dievs ir Vistīrākais, Viņā nav nekādu vainu. Tāpēc svētais, kurš veltījis savu ķermeni, prātu un savus vārdus kalpošanai Dievam un vienmēr rīkojas saskaņā ar Dieva gribu un atkārto Dieva vēstījumu, kļūst pilnīgi tīrs. Pat ja no ārējā viedokļa raugoties svēta cilvēka raksturā var būt kādas sīkas nepilnības, tās neapēno viņa tīrību, tāpat kā plankumi uz pilna mēness nevar būt par kavēkli tā gaismai.

Svēta cilvēka izlēmība pilnībā veltīt sevi Dievam ir tik dižena, ka tā izlabo visas vainas. Bet to redzēt iespējams tikai ar garīgām acīm. Skaudīgs cilvēks spēj atrast vainas visos, kamēr patiess ticīgais redz, kā diženu, svētu cilvēku raksturs ir nevainojams. Bhaktivinoda Thākurs raksta, ka, tāpat kā Gangas ūdens ir pārpasaulīgi tīrs, kaut gan tas var izskatīties dubļains, tāpat svētā ķermenis ir garīgs, un nav pieļaujama tā kritizēšana ārēju nepilnību dēļ. Citiem vārdiem sakot, no pasaulīgā viedokļa svēts cilvēks reizēm var būt neizglītots, nākt no zemākiem sabiedrības slāņiem, var būt nabadzīgs, ciest no kādas slimības vai nebūt izskatīgs. Bet šīs „vainas” pastāv tikai materiālistiskā līmenī un nekādi nemazina svētā kalpošanu un veltīšanos Dievam. Materiālajā pasaulē vienmēr pastāv dažādas vajadzības, slimības, uztveres nepilnības, dažādi ierobežojumi un defekti, bet tie nevar traucēt svētam cilvēkam, kurš pieņēmis nelokāmu lēmumu kalpot Dievam jebkurā situācijā.

Dažkārt negodīgi cilvēki ārēji pieņem svēto ietērpu un imitē viņu uzvedību, lai iegūtu slavu, sekotājus, naudu vai vēl kādas lietas paši savam labumam. Bet zinot patiesi svēta cilvēka īpašības, ir iespējams atmaskot šādus krāpniekus. Svētais nekad nenodarīs nevienam kaitējumu, viņš nekad nevienu ļaunprātīgi neizmantos. Kaut gan pastāv krāpnieki, tas nenozīmē, ka nav patiesi svētu cilvēku. Un patiesi svētus cilvēkus iespējams atpazīt pēc viņu darbības. Svēti cilvēki nekad neizmantos negodīgiem mērķiem sekotāju uzticību, pagodinājumus vai naudu, kuru viņiem kāds varētu ziedot. Viņi izmantos šīs lietas, lai nestu labumu visai pasaulei.

6. Vadānya - svēts cilvēks ir cēlsirdīgs un dāsns

Sanskrita vārds „vadānya” nozīmē cēlsirdīgs, spējīgs daudz piedot, bez atriebības kāres, nesavtīgs, dāsns.

Kāda ir lielākā dāvana, kuru dāsni dod svētais? Kā izpaužas viņa cēlsirdība? Daudzi svētie un reliģiskās organizācijas palīdz nabadzīgiem cilvēkiem, valstīm, trūcīgiem bērniem – ar drēbēm, ēdienu, izglītību. Tā sākas devīgums. Bet vai tā vietā lai vienkārši pabarotu un apģērbtu ielas bērnu un pēc tam atkal palaistu viņu vienu naidīgā pasaulē, nav labāk nogādāt viņu drošā vietā, atrast viņam pastāvīgu ģimeni? Noteikti ir, tam piekritīs ikviens. Un lūk, svētais vēlas, lai ikviens galu galā pievērstos Dievam kā mūžīgajam Tēvam, Viņa Valstībai kā patiesajām mājām.

Šajā pasaulē nevienam neizdodas izvairīties no ciešanām, jo tāda ir šīs pasaules daba. Dzīvās būtnes, kuras mūžīgi ir Dieva daļiņas, novēršas no Viņa un cenšas atrast laimi laicīgā pasaulē. Bet pat materiālā ziņā visveiksmīgākajiem cilvēkiem nereti neizdodas rast sirdsmieru. Kādēļ? Jo mūsu dvēsele, bieži pašiem to pat nezinot, ilgojas pēc Dieva. Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – būt ar Dievu. Tāpēc daudziem no mums, kad dzirdam runājam par reliģiju, tā šķiet kaut kas svešs, uzspiests, nepatīkami ierobežojošs. Bet šķietamie ierobežojumi, kurus nosaka reliģijas, domāti tikai tādēļ, lai palīdzētu cilvēkam atbrīvot savu prāta un jutekļu važās sagūstīto dvēseli. Ja tas izdodas, laime, kuru bauda šāds veiksmīgs ticīgais, būs daudzkārt lielāka par jebkuru prieku, kuru varētu sajust jutekļu iegribām sekojoši neticīgie. Bet svētie vienmēr jūt sāpes, redzot cilvēkus piesaistāmies pasaulīgajam. Viņi zina, ka tā tie nekad nekļūs patiesi laimīgi. Tāpēc viņi cenšas celt skaistus tempļus, baznīcas un mošejas, cenšas tērpt Dieva vēstījumu visiedvesmojošākos vārdos un brīnišķīgākajās mūzikas skaņās, cenšas izdomāt jaunus un jaunus veidus, kā piesaistīt zudušās dvēseles garīgajam, kā atgriezt tās Mājās. Tā ir svēto cēlsirdība, tas ir viņu dāsnums.

Visaugstais Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu, sludinot Indijā piecsimt gadu atpakaļ, pievērsa ticībai miljoniem cilvēku, vienkārši lūdzot viņus dziedāt Dieva Svētos Vārdus un tā atmodināt mīlestību pret Dievu savā sirdī. Nelūdzot neko pretī par savu mācību, Viņš deva to visiem, nabagiem un bagātiem, augsti izglītotajiem un muļķiem. Viņa pārpasaulīgais skaistums un melodiskā balss, atkārtojot Dieva vārdus, kausēja visu aculiecinieku sirdis. Mīlestība pret Dievu ir visaugstākā dāvana un svētie velta savu dzīvi, lai censtos modināt šo mīlestību visu sirdīs. Viņu dāsnumam nav robežu, un nav veiksmīgāku cilvēku par tiem, kuriem izdodas saņemt šīs svēto dāvanas.