3. Satya-sāra – svēts cilvēks ir patiesīgs

Vēdas saka – lai būtu patieīgiem, mums, pirmām kārtām, ir jāzina patiesība. Patiesīgums nenozīmē vienkārši nemelošanu. Ja esam izdarījuši kādu kļūdu un godīgi atzīstam savu vainu, tas vēl nav augstākais patiesīgums. Īsts patiesīgums var sākties, kad cilvēks saprot Absolūto Patiesību, Dievu. Lielākajā daļā mums pieejamo pasaules svēto rakstu nav īpaši detalizētu Dieva aprakstu. Islams pat aizliedz mēģinājumus aprakstīt Dievu, un doma ir tāda, ka, mēģinot saprast Dievu no mūsu ierobežotā, materiālistiskā skatpunkta, mēs izdarīsim apvainojumus pret Viņu. Bet, lai pieņemtu Dievu kā dzīves augstāko mērķi, mums vai nu ar saprātu vai ar sirdi jānonāk pie secinājuma, ka Viņš ir svarīgāks par visu citu t.i., ka Viņš ir Augstāka Patiesība par visu pārējo.

Vēdiskie raksti vietām sniedz ļoti filozofiskus Dieva aprakstus. Tos izprast un pieņemt var pazemīgs lasītājs ar atvērtu sirdi. Viens no jēdzieniem, kuri Vēdās lietoti, lai aprakstītu Dievu, ir param satyam - Augstākā Patiesība, Absolūtā Patiesība. Augstākā Patiesība nozīmē visu citu patiesību kopumu, visu cēloņu cēloni, visa pastāvošā avotu. Ticīgie šo avotu sauc par Dievu, un šo pārliecību apstiprina visi Vēdu raksti. Tā kā no šī avota ir radušās daudzas personības, arī pašam avotam ir jābūt personībai. Ticīgie, svētie, pieņem Dievu kā Augstāko Personību.

Mūsdienu zinātnieki cenšas izskaidrot dzīvību ar ķīmiskām un bioloģiskām teorijām. Bet daudzus šīs teorijas neapmierina, un viņi tad meklē patvērumu filozofijā. Bet filozofija bez reliģiskām jūtām pārvēršas sausā prātošanā, kamēr reliģija bez jebkādas filozofijas viegli kļūst par sentimentālismu. Tajā pašā laikā Vēdu raksti izskaidro Dievu ar loģikas un saprāta palīdzību, tādējādi gan cilvēka reliģiskie, gan filozofiskie centieni tiek pilnībā apmierināti. Lai saprastu Dievu kā Augstāko Patiesību, mums jābūt gataviem pieņemt zināšanas, kuras devuši diženi pagātnes svētie un skolotāji. Šādi svētie un skolotāji izskaidro svētos rakstus mūsu labumam, jo dažkārt rakstos doto informāciju iespējams pārprast, mācoties uz savu roku. Pat ikdienas dzīvē, piemēram, profesijas apguvē, mums jāmācās no autoritātēm, attiecīgajā jomā pieredzējušiem cilvēkiem.

Uzzinot patiesību, mēs kļūstam brīvi. Pieņemot Dievu kā svarīgāko dzīves mērķi, mēs pieņemam arī paši savas garīgās vajadzības, par kurām viegli aizmirst, gremdējoties tikai sava ķermeņa un prāta iegribās. Ķermenis ir tikai čaula, transporta līdzeklis, kuru lieto mūsu īstais „es” – dvēsele. Vai kāds var justies apmierināts, rūpējoties tikai par savu automašīnu, bet aizmirstot parūpēties pats par sevi? Līdzīgi, cilvēki, kuri rūpējas tikai par savu ķermeni, aizmirstot dvēseli, nespēj rast patiesu apmierinātību. Svēts cilvēks vēlas pastāstīt arī citiem patiesību par Dievu un par dvēseli, lai visi varētu iegūt īstu brīvību.

Bet vai arī melu nerunāšana un izvairīšanās no nelikumīgas rīcības nav svarīga patiesīguma daļa? Jā, tā ir. Ārēji svēta cilvēka uzvedība vienmēr ir priekšzīmīga. Viņš ir taisnīguma un godīguma paraugs. Īpašos gadījumos, ja tas noteikti nepieciešams kāda cēla un svēta mērķa realizēšanai, garīgi domājošs cilvēks dažkārt varētu rīkoties pretrunā ar pasaulīgiem likuma un taisnīguma principiem, bet viņš nekad to nedarīs pats savās interesēs.

4.Sama – svēts cilvēks izturas vienlīdzīgi pret visiem

Lai vienlīdzīgi izturētos pret visiem, ir svarīgi redzēt visu dzīvo būtņu garīgo dabu caur viņu dažādajiem ķermeņiem. Vēdas apraksta, ka svētais vienlīdzīgi raugās uz cilvēkiem, kuri nāk no dažādiem sabiedrības slāņiem, uz dzīvniekiem un uz augiem. Svētais saskata dvēseli, garīgo būtību, par spīti dzīvo būtņu dažādajiem ķermeņiem un dažādajiem evolucionārās vai sociālās attīstības līmeņiem. Viņš saskata arī Dieva izpausmi katrā dzīvajā būtnē. Tāpēc svētais pauž cieņu pret visu dzīvo. Viņš neuzskata par savām tiesībām nogalināt citu dzīvo būtni tikai tādēļ, ka tā ir zemāk attīstīta par viņu pašu.

Protams, nav tā, ka mūsu ārējā uzvedība attiecībās ar dažādi attīstītām dzīvajām būtnēm ir viena un tā pati. Bet svētam cilvēkam saskarē ar visām būtnēm, ir viens un tas pats nodoms: dalīties garīgajā apziņā, Dieva apziņā -  ar visiem. Svētais Francisks reiz esot sludinājis pat aitai un cikādei. Čaitanja Mahāprabhu ceļojot caur Jharikhāndas džungļiem Indijas vidienē, veica brīnumu, iedvesmojot visus dzīvniekus atkārtot Dieva vārdu. Bet ja svētajam nav tik lielas ietekmes, viņš vismaz nenogalina dzīvniekus sava prieka pēc un sludina saviem līdzcilvēkiem. Garīgā ziņā visas dzīvās būtnes ir kā brāļi un māsas – to apstiprina daudzi pasaules raksti. Bet, kamēr dzīvās būtnes sacenšas par materiāliem sasniegumiem, tās nespēj izjust šo vienotību savā starpā. Tas iespējams tikai pievēršoties Dievam.

Svētie nejūt naidu par pret saviem ienaidniekiem, pret tiem, kas sagādā viņiem sāpes. Viņi vienlīdzīgi piedāvā visiem sajust Dieva žēlastību, kuru sajutuši paši. Jo arī Dievs ir vienlīdzīgs pret visiem, tikai tie, kuri izvēlas novērsties no Viņa, paši atsakās no Viņa žēlastības, kamēr ticīgie, atkarībā no savas veltīšanās pakāpes, var sajust un izbaudīt šo Dieva žēlastību.