Pastāv dažādas reliģiskās prakses un tradīcijas. Vēlme vērsties pie Dieva, pie Augstāka Spēka, ir dabiska cilvēciskām būtnēm. Tā ir kopīga dažādām cilvēku rasēm un kultūrām. Bet starp daudziem tūkstošiem vai pat miljoniem „parastu” ticīgo mēs dažkārt sastopam svētos – cilvēkus ar tik stipru garīgo enerģiju,  ka viņi spēj iedvesmot neskaitāmus līdzcilvēkus, un pat simtiem gadu pēc viņu aiziešanas no šīs zemes, nostāsti par šādiem svētajiem turpina iedvesmot ikvienu, kuram gadās tos dzirdēt. Redzam arī, ka svētums nav noteiktas reliģiskās grupas monopols. Svētie sastopami visās pasaules reliģijās. Svētums ir kaut kas, kas stāv pāri ārējām, kultūras, valodas un rasu atšķirībām. Patiess svētums spēj dziļi uzrunāt jebkuru sirdi.

Mūsdienās, kad notiek tik daudz konfliktu starp dažādām ticīgo grupām, kamēr citi atraida jebkuru reliģiju kā sentimentālismu vai fanātismu, ir jo svarīgāk saprast, ko tad īsti nozīmē reliģiskums, garīgums, svētums kā tāds un kas mums, parastiem cilvēkiem, ar to kopīgs. Ja šī izpratne izplatīsies, tad varam cerēt uz patiesu mieru un vienotību pasaulē, par spīti daudzām ārējām atšķirībām.

Senās Indijas raksti, kā Vēdas, Upanišadas, Purānas un Mahābhārata, līdztekus daudziem citiem tematiem min šīs universālās svētu personību īpašības.  16. gadsimtā Visaugstais Kungs Čaitanja Mahāprabhu runāja par tām ar saviem tuvākajiem sekotājiem, Vrindāvanas Gosvāmī, kuri vēlāk plaši izskaidroja tās savos darbos. Arī turpmākie garīgie skolotāji mācekļu pēctecībā no 6 gosvāmī ir turpinājuši rakstīt par šīm īpašībām. Turpmākais materiāls ir sagatavots, balstoties uz šiem darbiem. Jācer, ka šīs zināšanas palīdzēs mazināt barjeras un aizspriedumus starp dažādām reliģiskām tradīcijām, dažādām kultūras grupām. Un ne tikai! Pamazām izkopjot svētu cilvēku īpašības sevī, mēs varam kļūt par mazāku slogu pasaulei. Mēs varam kļūt par personībām, kuras glābs šo pasauli tās tumšākajā stundā un aizsāks jaunu laikmetu.

1.Kripālu– svēts cilvēks ir žēlsirdīgs

Svēts cilvēks vēl labu visām dzīvajām būtnēm, ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem un vēl zemākām dzīvības formām. Kā iespējams būt svētam, kamēr turpinām sagādāt citiem sāpes? Svēts cilvēks izturas ar žēlsirdību pret visiem. Viņš neatbalsta nevainīgu dzīvnieku nogalināšanu un pat koku zāģēšanu bez nopietna iemesla. Viņš noteikti nerīkosies tā, ka tas varētu nodarīt kaitējumu videi, kurā jādzīvo tik daudzām citām dzīvajām būtnēm.

Svēts cilvēks cenšas palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Tomēr šī palīdzība nav tikai ārēja. Ēdiena un drēbju izdalīšana nabadzīgiem cilvēkiem, kuru praktizē daudzas reliģiskas un altruistiskas organizācijas, ir tikai viena žēlsirdības puse. Vēl svarīgāka žēlsirdības izpausme ir svēto centieni pārliecināt citus par garīguma nozīmību un nepieciešamību. Ikviens var atrast mieru un laimi sevī, nodibinot saikni ar Dievu. Svētie cenšas mācīt šīs zināšanas citiem, pat paši uz savas dzīvības rēķina (kā Haridāsa Thākurs un Jēzus Kristus). Svētie ir pieredzējuši Dieva žēlsirdību un cenšas dalīties šajā žēlsirdībā ar citiem. Arī sava tuvākā mīlēšana nozīmē ne tikai parūpēties par šī cilvēka ķermeņa vai prāta vajadzībām, bet galvenokārt palīdzēt viņam ceļā pie Dieva.

2.Akrita-droha – svēts cilvēks neizturas izaicinoši, viņš ir pazemīgs

Pazemība ir īpašība, kura mūsdienu pasaulē pamazām izmirst. Pazemība tiek uzskatīta par vājumu, par gļēvumu, tā noteikti nav modē. Bet garīgajā dzīvē tā ir viena no svarīgākajām īpašībām. Svēts cilvēks vienmēr redz pats savus trūkumus, pat tad, ja objektīvi šādu trūkumu nemaz nav. Bhaktivinoda Thākurs, ievērojams 19.gs Indijas rakstnieks, garīgais vadītājs un svētais, savā dziesmu ciklā „Šaranāgati” („Sevis uzticēšana Dievam”) pauž šādu pazemību. Viņš nožēlo, ka izniekojis visu savu dzīvi materiālistiskā darbībā, neveltot laiku Dievam un tagad, vecumā, kad slimību mocītais ķermenis vairs nespēj baudīt dzīvi kā agrāk, viņš, zaudējis visas cerības, meklē Dieva žēlastību. Daudzi svētie runā par sevi kā par nenozīmīgiem, niecīgiem, kritušiem un materiālistiskiem, un šāda šķietama „žēlošanās” ir viņu pazemības izpausme. Viņi neizliekas, bet patiešām jūtas tādi, kaut gan visiem citiem redzams viņu personības diženums. Un tas ļauj viņiem justies pilnīgi atkarīgiem no Dieva žēlastības. Lepns cilvēks nespēj ar visu sirdi vērsties pie Dieva.

Pazemība nozīmē arī negaidīt pagodinājumus no citiem. Cenšoties izplatīt Dieva vārdu un slavu, svētie neizbēgami saskaras ar sabiedrības nevērību un vienaldzību, ar pazemojumiem un pretiniekiem. Parastiem cilvēkiem, lai turpinātu veikt kādu darbu, vajadzīgs saņemt atzinību. Bet garīgums materiālā pasaulē reti tiek novērtēts. Tādēļ lai turpinātu savu misiju netraucēti, garīgi noskaņotam cilvēkam ir jābūt pazemīgam.

Un visbeidzot, ja īstens svētais gūst kādus ārējus panākumus, piemēram, slavu un sekotājus, viņš nekad nesāk lepoties ar šiem guvumiem, jo nejūtas, ka sasniedzis tos pats. Viņš uzskata, ka visi sasniegumi nākuši ar Dieva žēlastību, un tā vietā, lai kļūtu pašapmierināts, svētais vēl vairāk slavina Dievu. Visus guvumus viņš izmanto kalpošanā Dievam, un neuzskata sevi pašu par to īpašnieku.